Šonakt es slīku savos palagos kopā ar tavu klātbūtni. Savādi ,kāds vakar atkal par tevi atgādināja. Skatos pagājuši jau divi gadi, varbūt vairāk, bet tu joprojām mētājies pa manu galvu jaukdams domas, traucēdams sapņot un, vienkārši neļaujot man norimt. Zini, ir tik dīvaini domāt par kādu tik bieži un nemitīgi it kā tas kāds to zinātu, it kā Tu zinātu, cik daudz man nozīmē. Aplis joprojām nav noslēdzies un es tā arī paliku ar tukšām rokām un pilnu sirdi cerību putekļu. Tavu cerību. Ir tik dīvaini katru vakaru likt galvu uz sava atbalsta pleca un iemigt domās par Tevi. Joprojām. Un man gribas kliegt, ka tu nepamet manu prātu un neļauj man iet. Tu vienkārši neļauj man iet.