Neļauj man šodien pazust no zemes virsas. Neļauj! Es kliedzu, šausmās apjaušot, ka pārvēršos pelnu putekļos aiz skumjām, kas mani apņēmušas jau otro stundu. Paveros tevī, un tu smaidi, jūtu, ka tas mani nemaz nemierina, jo šausmas dziļi iesēdušās, grauž mani no visām četrām. Par ko? Vai laime ir meklēt problēmas laimīgā dzīvē un pašam mēģināt atrisināt to, kā nav? Vai tomēr priecāties līdz pēdējam, spītīgi turoties pretī un mānot sevi? Es meklēju melno punktu savā cilvēkmīlestībā pret tevi un nevaru to atrast. Tas mani grauj. Kas mani tik ļoti biedē? Tāds pieradums piedzīvot ko skumju ik pa laikam, bet tagad nekā, pilnīgi nekā, tikai laimes piedzīvotas minūtes nomaina stundas, dienas, nedēļas, mēneši. Kas mūs tik ļoti baida piedzīvojot mīlestību? Vai tas, ka tā pazudīs? Vai tas, ka satiekot to pazudīsim paši? Mēs tomēr esam tik dīvainas būtnes. Mēs meklējam sāpes tad, kad piedzīvojam laimi un izmisīgi kliedzam pēc laimes tad, kad jūtam tukšumu sevī. Kā? Nu kā, lai ar savu veselo saprātu, apzinoties ,cīnos tam pretī?