Vairāk nekā sajūtas

Soļoju pa Rīgas ielām, kur katrā solī ierakstīts kāds stāsts, un, apjaušu,ka tieši pēc divu gadu pārtraukuma es tajās atkal izeju viena.
Šķiršanās ziemā ir nepatīkama.
Birstot asarām, tās vienmēr sasalst uz vaigiem un, brīžos, kad skumji, uzplēš rētas, kas likās jau sadzijušas. Sasalušas tās tur noguļ visu ziemu un, tikai ap pavasari izkūst tā it kā nekad tur nebūtu bijušas.
Itin viss šoziem vēl liks manīt par tevi un man atliek ar to tikai sadzīvot.
Liktenis mūs viegli saveda kopā, diez kāpēc tam vienmēr tik grūti jālaiž mūs vaļā?
Lai atceramies? Lai pasāp? Sāpētu pat ja tu aizietu viegli, arī atmiņas vēl ilgi turēs mūs kopā.

Es ļaušu asarām sasalt, ziemai paiet..

Starp divām pasaulēm vienmēr valda pieradums, kas aiznes mūs pie rezultāta, kurš ne vienmēr ir mums izdevīgs un vēlams.
Es teicu, ka nometīšu apmetni un raudzīšos uz tevi savādāk, bet pārsteidzos. Mirklis mani vēl nav aizvedis tik tālu, lai varētu uz tevi atskatīties aizejot. Es neteikšu, ka ir grūti, taču apziņa, ka mums ir kopīga pagātne liek man domāt par tevi neapzināti.
Viss, kas man šobrīd vajadzīgs, ir atklāsmes stunda..atbildes uz maniem jautājumiem, kas man neliek mieru ne dienas un dzirdēt no tevis vārdus, ka tu vienmēr būsi līdzās, ja ne kā mana ēna, tad vismaz kā kāds uz kuru vienmēr varu paļauties. Un lai kā es gribētu vai negribētu tev to pateikt, es tomēr neuzdrīkstos, jo tev ir cita pasaule un citi noteikumi, bet es joprojām esmu tur pat, kur tu mani satiki pirms trim vasarām.
Skatos uz sevi no malas un domāju, ka esmu pietiekami stipra, lai ar to sadzīvotu, pietiekami gudra, lai par to nerunātu, taču sajūtos neizsakāmi vāja, kad redzu tevi tuvojamies. Nekad, nekad es negribētu, lai tu uzzinātu cik patiesībā daudz tu man nozīmē. Nekad,nekad, nekad....

Savā sajūtu un sāpju jūrā mēs dzīvē slīkstam divreiz, pirmo kad iemīlamies un otro, kad saprotam, ka viss ir zudis. Teiksiet, ka ir arī trešā un ceturtā? Iespējams, bet man gribētos domāt, ka skaista ir tikai nelaimīga mīlestība. Tā tas ir. Man nāk smiekli par šo dienu pēc kuras es nemaz neilgojos. Tavas atvadas bija tik pat bērnišķīgas un skumjas cik tu pats, pamostoties no rīta un, lūkojoties manī, cerību pilnu skatienu it kā es būtu tā viena, kurai būtu jānes tavas nonēsātās atmiņas un jāpārvērš tās skaistā rītdienā, kuru tu vēlies izsapņot ar kādu citu. NEKAD! Es nebūšu tava grāmatas svarīgākā lapa, kuru tu tik vienkārši varēsi pāršķirt un neuzskatīt par vajadzīgu pārlasīt brīžos, kad sametīsies skumji, es nebūšu tavas atmiņas un ilgas, tava apziņa vai gaisma tuneļa galā. Pietiekoši skarbi? Taču patiesi. Neviena lieta nav tik svarīga, lai varētu atļauties likt man vilties vai krist kaunā. Pagaidām. Mans ilgais ceļš attiecību meklējumos mani vienīgi varētu novest līdz histēriskiem smiekliem. Pēc laika. Vairāk gan ne. Zini apbrīnojami, ka man pat nav dusmu uz tevi, lai gan vēl reizēm galvā iezogas nolādētā siltā atmiņa par tevi, taču seju es vairs neredzu un arī smaržu nejūtu.
Krēslas pārņemta Parīze. Deviņdesmities gadi.Es sēžu kādā no āra kafejnīcām un graciozi cilāju glāzi ar dārgu konjaku, otrā rokā man profesionāli uztīta ķiršu tabaka un sejā smaids, kas liecina par manu labsajūtu un vēlmi uzkavēties šeit ilgāk. Sapnis diezgan reāls? Nē..manējais ir par Ņujorku un skaidriem rītiem ar stabilu pamatu zem kājām un kādu, kas nav līdzīgs tev, sev līdzās. Es šodien spēlēju spēles ar nelabo, smejos par tevi un tā... un atkal turpinu. Rokā gan nav ne konjaka ne ķiršu tabakas, taču sejā iezīmēts smaids, kas liecina par saldu uzvaru.

Pirmais, kas nāk prātā sajūtot pavasari ir tava klātbūtne.
Tai piemita maģisks spēks vēl tad, kad man galvā nebija ne īstas skaidrības par notiekošo, ne mērķis, kurp doties. Jau tad es reibu no Tevis, kā mazs bērns reibst karuselī no kura pie katra nākamā apļa ir sajūta, ka esi ticis apburtā lokā un tev nav ne mazākās nojausmas, kā no tā izrauties..
Tāpat tai piemīt īpaša maģija arī tagad, brīdī, kad it kā viss ap mani notiekošais ir daudz maz skaidrs, bet joprojām ir šaubas par to uz kuru pusi doties, lai mūsu ceļi krustotos.
Vienmēr būs savādi raudzīties atpakaļ un atcerēties, ka reiz mums ir piederējis kaut kas, ko saucu par mirkļa vājību.
Tajā brīdī man saļima ceļi, zuda veselais saprāts un es tikai spēji raudzījos tevī acīm, apaļām, kā pogas, skaidrām, kā zvaigznes, mirdzošām, kā dimanti.
Tas bija kā aizdegt sērkociņu un sažmiedzot ciešas dūres cerēt, ka liesma nekad nedzisīs. Mirklis ir tik īss, ka tik tikko spēju to atcerēties...tu uzšķil otru sērkociņu, trešo, ceturto, bet tā vairs nekad nebūs tā pati liesma, kas pirmo reizi.
Redzi, lai rakstītu par tevi man vajag par tevi zināt, vajag tevi dzirdēt.
Pēdējo laiku es tevi tik pat kā nezinu, tik pat kā nedzirdu.
It kā mūsu laiks būtu pagājis, it kā tu nemaz negribētu, lai par tevi rakstu, bet es vienalga, kā tāda trakā spraucos pie tevis pa vismazāko šķirbiņu, vissīkāko atslēgas caurumiņu, lai atkal un atkal apjūsmotu tavu tēlu, paglaudītu pa spalvai un cēlu karogu rokā spītīgi turētos pretī, ka viss, ko daru nav tevis dēļ...
Redzi, pavasaris pēc pavasara, gads pēc gada, mēs joprojām tie paši un tomēr sveši, gaidam, kad liktenis kļūs mums labvēlīgs, kad ceļojumam būs piemērotāks laiks.
Bet lieli mākoņi, kā kupenas sastājušies virs mūsu galvām un nedomā pašķirties.
Kā būtu, ja tava klātbūtne mani sildītu ik dienas?
Vai mēs spētu būt tie paši mēs?
Vai tomēr steiga un rūpes mūs pievarētu?
Un ko tad? Bēgt pa tām pašām durvīm pa kurām ienācām, vai tomēr cīnīties par to, kas vēlamies būt?

(...)


Mīlestības dēļ es dzīvoju.
Tās dēļ arī miršu.

Bet tev taču manis nemaz nav žēl,vai ne?
Neatbildi.
Acīs,kur vienmēr mirdz prieks,šodien mirdz asaras,apaļas kā pogas,sāļas kā jūra,bezgalīgas kā ilgas.
Patiesībā man pat nav ko teikt, bet uzrakstot kļūst vieglāk, tas ir pārbaudīts.
Un ja nu beigās pēc kaut kā arī izklausās, tad varbūt der mēģināt salikt burtus par vārdiem,vārdus par teikumiem,teikumus par saturu,saturu par domu,domu par jēgu,jēgu par iemeslu un varbūt šis iemesls pamudinās tevi atjēgties no apātijas,kurā esi ieslīdzis.
Filozofija.Man tā vienkārši patīk.Pat ja sāp un pat ja skumji.Pat ja tā ir tikai mana un nevienam tā neliekas loģiska.
Paskaties apkārt.
Iemeslu ir tik daudz, bet pat neviens mazs, pavisam maziņš nemudina tevi domāt par mani, tad...tad šodien es beidzu un rīt turpināšu no jauna.
Nu nav iespējams atteikties no kārdinājuma par tevi rakstīt,domāt.
Tikai tas mani dara laimīgu.
Ilgas, sapņi, cerība...

Sveiks!
Atkal rakstu tev pilnu sirdi skumjām.
Visticamāk nekad šo nemaz nelasīsi,ja nu tomēr izlasi-iesaku to uzreiz izdzēst no savas galvas, jo tur tev tāpat kaudze domu par viņu,tās par mani noteikti nosēdīsies visdziļākajā stūrī un lai tur arī paliek,tā būs labāk.
Zini, es brīnos pati par sevi, nekad līdz šim neesmu nevienam atzinusies it visā, kas man tik svēts.Tagad ir savādi tev rakstīt, jo ar vienu acs kaktiņu tomēr zinu, ka vari šo izlasīt. Un lai arī kopš nakts, kad izģērbos kaila tavā priekšā un dziļi ievelkot elpu it visā tev atzinos,pagājis laiks, joprojām par to sarkstu, joprojām mazliet kauns.
Redzi,uzskatu, ka dzīvē ir divas lietas, kuru dēļ ir vērts riskēt- bizness un mīlestība. Taču biznesā atšķirībā no mīlestības ir garantija, ka zaudējot naudu tu varēsi to iegūt no jauna,taču zaudējot sakāvi mīlestībā nepieciešami vairāki mēneši,gadi,kādam pat gadu desmiti, lai pieceltos, uzsmaidītu sev spogulī un iespējams mēģinātu vēlreiz,bieži tas izdodas,tik pat bieži nē. Un lai gan vienmēr esmu sevi uzskatījusi par stipru un rūdītu šajā ziņā,runājot par tevi es vairs neesmu pārliecināta.
Biznesa man vēl nav, taču mīlestības dēļ es riskēju un lai gan man tāda pieder es atkal esmu viena, kāpēc? Kur bija mana kļūda? Atzīties tev vai palaist prom viņu? Un ja nu abi? Tad sanāk, ka vienai būt mans vienkārši ir lemts? Dievs zin, ka vientulība laiku pa laikam man tik pat svēta cik mīlestība un tomēr..
Protams, protams, tu man neko negarantē,neko nevari solīt,tev ir trīs sasodīti ierāmēti patmīlības mirkļi mājās uz galda ar jūsu uzspēlētajām sejām un es nejaucos, stāvu malā,klusēju...nejaucos,stāvu malā,klusēju...stāvu malā,klusēju...
klusēju...

Arlabunakti mīļais,
Es dodos gulēt.
Viena.

P.S-mīlestība nenozīmē piesiet, tā nozīmē palaist...

Sienas pulkstenis skaita stundu pēc stundas, bet manas stundas velkas, kā bezgalīga upe, tevi gaidot. Man pēkšņi atmiņā uzpeld visi pēdējie filmas momenti un galvā skan saldi sērīga mīlas dziesma ar mūsu laimes pārņemtajām sejām. Nekas vairs nav palicis pāri no mūsu toreiz tik kvalitatīvi spēlētās lugas. Absolūtas ilgas un pilna sauja tavu putekļu, tas ir viss, kas man ir. Foto rāmī uz galda man pretī, kā katru vakaru, raugās divi, „kam paveicies”, tie izskatās tik saldi, tik pārņemti ar mīlestību, ka man paliek slikti un es, noskūpstot rāmi uz atvadām izmetu to atkritumu tvertnē zem sava galda, it kā man tas neko nonozīmētu . Manu metienu pavada doma-neticami, ka tie bijām mēs. Neviens šobrīd mani nespētu pārliecināt, ka reiz tas tā ir bijis. Es veros pa logu, apzinoties, ka tikko aizmetu nebūtībā savu pēdējo silto mirkli, vienīgo, kas man vēl piederēja no tevis un mūsu kopējā fragmenta, kopā ar bezgalīgajām ilgām, taču neko nenožēloju. Kreisajā pusē tā muļķe, kas reiz tevī iemīlējās, gan mēģināja sakustēties aiz skumjām par tevi, bet es tai vairs nedodu ne simts gramus brīvības, ne mazāko cerību atkal sajukt prātā MĪLESTĪBAS dēļ.
Es ieritinos krēslā pie kamīna, tāpat kā mans kaķis, kas patstāvīgi tiecas pēc uzmanības un murrā man pie kājām tā it kā dzīvē valdītu tikai labsajūta. Tas viss mīlestības dēļ-es saku,klusībā raugoties uz savu patmīlīgo, murrājošo draugu -viss mīlestības dēļ...

Un zini kāpēc man visvairāk pietrūkst maigās pavasara saules? Jo tās ēnā vienmēr redzu tavu tēlu.
Un pat ja mēs kļūsim par mietpilsoniskiem ciniķiem es ļaušu sev tevi baudīt pat tad, kad zināšu, ka baudīt tevi slepenībā ir slikti, un, cerēdama, ka to nenojaut, es slaucīšu sviedrus no savām sasvīdušajām rokām.
Alkas ir nenogurdināmas, tās rimsies tikai tad,kad tiks piepildītas, bet piepildītas tās vairs nebūs alkas, iespējams tad tās pēc laika vairs nebūs itin nekas.