Es tevi vakar redzēju sapnī. Vismaz man likās, ka redzēju. Jocīgi, ka tikšanās bija tik īsa, bet es tik mierīga. Atceros, ka sēdēju ļaužu pārpildītā telpā. Bija svētki. Mani pasauca dziedāt uz skatuves, kur jocīgi sitot ritmu un viegli šūpojot galvas, muzikanti uzlika pašu sentimentālāko dziesmu, ko varēju iztēloties. Es nesāku dziedāt -  nē, jo pavērsu skatu un, telpā ienāci tu. Es sastingu - tad atslābu. Mazliet palēlinājās temps visam, kas notika man apkārt. Pēc mirkļa viss atkal iegāja ritmā.

Sapnis kā sapnis un tomēr - Tavās acīs ir kas tāds, ko gribās izdzīvot vēl un vēl.

Miers nav rāms, bet gan pārejošs.
Liktenīgs ir nevis tas, kas gadās, bet tas kas pienākas.

Mums nekad nebūs lemts kļūt par savtīgiem egoistiem, kamēr vien mūs vilinās mīlestība.

Mēs nekad nebūsim tie pasaules izredzētie, kas to patiesi piedzīvos, ja pirmais kam ļausim ielauzties domājot par mīlestību būs savtīgs egoisms.

Cilvēki ir laika vergi.
Mēs nemitīgi skrienam, uztraucamies, lai nekavētu sapulces, dusmojamies par sastrēgumiem uz ceļiem.
Mums liekas, ka mums maksā par laiku un, apgalvojam, ka laiks ir nauda, lai gan neapzinamies, ka mēs paši laikam maksājam visdārgāko cenu-noskrietos mēnešus, ko varam pavadīt ar ģimeni, stundas, ko varam ziedot citiem un, minūtes, ko varam veltīt sev.
Mēs esam laika vergi vistiešākajā tā izpratnē. Laiks mūs māna ar konfektēm, kā mazus bērnus, bet mēs tam atdodam dārgāko, paši to neapzinoties.
Skrieniet, veltiet, plānojiet paši sevi, neļaujiet kādam dzīt un plānot Jūs.

Cilvēki slēpj to, ka bēg no vientulības, tāpat kā to, ka cenšas tajā ielauzties.
Mums nekad nebūs gana, mēs nekad nebūsim mierā ar to, kas mums ir, jo tad pasaule ap mums pārstātu griezties. Mēs pārstātu bēguļot, tikties, šķirties, mīlēt, ciest. Mēs pārstātu būt tie skauģi un lepnības pārņemtie.
Es esmu pret dzīvošanu nevēlamā telpā. Es esmu par cīnīšanos līdz pēdējam, bet mācēšanu ne tikai atnākt, bet arī aiziet.

Es domāju, ka labākais man vēl priekšā, bet Jums?

Zvaigznēm krītot tālā aizjūras krastā, es stāvu noslēpusies pati no savas ēnas. Mani apņēmusi tumsas nebeidzamā dvaša, plašās pasaules elpa un es, lūkojos tālumā, cenšoties Tevi saskatīt. Mani nebeidzamie centieni mazā gaismas punktā, atrast tavu klātbūtni vairāku stundu garumā nevainagojas panākumiem, bet es neatlaidīgi turos pie tā, sakoncentrējot visas savas maņas un, sažņaugusi rokas ciešā dūrē, klusībā cerot Tevi saredzēt.

Cik gan cilvēks var būt spītīgs, cik gan neprātīgs, jo Tu taču nenoliedzami nenāksi ne rīt, ne kādu citu dienu, bet dzeru rīta kafiju, kas jau kļuvusi auksta manā krūzē, skaitu pātarus par mīlestību un domāju, cik nebeidzami plašs, cik gan nebeidzami mūžīgs ir šis stāsts (...)

Kad paies vasara un pienāks rudens, es par tevi atcerēšos visu. Es atcerēšos kā mēs siltos vasaras vakaros kaili peldējām tikko rietējušas saules atspulgā un, nenojauzdami par savu jūtu patiesumu, lēkājām kā tikko iepazinuši pasauli. Mēs zīmējām apļus vēsajās krasta smiltīs un stundām runājām par pasaules varenību un cilvēku vietu tajā. Tu mani ķerstīji gar krastmalu un es, bēgot kā maza meitene, paklupu uz līdzenas vietas. Un toreiz, kad Tu, smiedamies tīrīji smiltis no manām drēbēm, mēs vairs nebijām svešinieki. 

Kaijas tonakt aizmiga līdz ar mums, varbūt pat ātrāk. Tur pat pludmalē. Mēs laiku neskaitījām. Rīts ietina mūsu ķermeņus un, atverot acis, es baidījos, ka varbūt Tu būsi man svešs, jo tā taču mēdz notikt, vai ne? 

 Kad paies rudens un pienāks ziema, es joprojām par tevi atcerēšos visu. Kad uz pelēka asfalta, starp pelēkiem ļaužu pūļiem, kas ik dienas steidzas savā aizņemtībā, Tu nāksi man pretī, es tevi joprojām atcerēšos, es tevi pamanīšu starp visiem. 

Iezīmē pēdas ziemā piesnigušā meža takā, lai brīžos, kad krēslas pārņemta, es pārdomas raisot, dotos mājup, es joprojām par tevi atcerētos, joprojām zinātu kurp iet, jo nomaldīties takās ir tik viegli, bet grūtāk par visu- lepni paceltu galvu, atrast pareizo ceļu. 

Klausos klusumā jau stundu. Kamēr vien Tu biji ar mani es to pat nedzirēju.
Tagad liekas, ka ikviena sekundes simtdaļa liek man arvien vairāk sajukt prātā. Sitos pret logu kā neparātīga, liekas it kā trūktu elpa, it kā neviens mani nedzirdētu, it kā varbūt man Tevi vajag, bet Tevis nav un nav jau mēnešiem.
 Mans pašlepnums un ideālisms reiz mani sagraus vai tieši otrādi-es būšu sasniegusi savus laurus un glaudīšu sev pa spalvai, lepojoties ar saviem sasniegumiem un aizrijoties ar saviem slavas putekļiem-viena.
Es zīmēju bezgalīgus apļus uz savas stikla elpas un domāju par to, kas man tik ļoti pietrūkst bez Tevis šai telpā no kuras neredzu klusumam galu. Tava klātbūtne darīja mani neizsakāmi laimīgu. Mums bija vairāki gadi neprātīgas mīlestības un laiks, kas mūs vadīja. Tur, tajā horizontā, kuru redzu no sava loga, mēs izšķīrāmies, jo nenosargājām to, ko savā laikā saucām par svētu. Un nesaki, ka esam mainījušies, tie ir meli, mēs varbūt vienīgi esam nonākuši posmā, kurā saprotam, ka mīlestībai robežu nav un cīņa ar dažiem zaudējumiem, ne vienmēr nozīmē pilnīgu sakāvi.
(...) Sapņiem ir tendence piepildīties. Dzīve tos piespēlē, ja vien tas ko klusībā vēlamies ir tas, kas mums tiešām vajadzīgs. (...)

Es domāju, kāds tu esi, kādam tev būtu jābūt, lai manas alkas pēc tevis nepagurtu pēc pirmā greizā pagrieziena. Nepastāvīgam, kā laiks-noteikti. Ja tu, kas mani nepazīsti, zinātu, cik svarīgs man ir laiks ko veltu citiem, bet svarīgāks tas, ko veltu sev. Tikai esot ar sevi es spēju būt patiesa savās slēptākajās domās un, godīgi atbildēt par to, ko skaļi teikt es neuzdrīkstētos. Un ne jau tāpēc, ka kādu mānīt man tik ļoti patīk, bet gan tāpēc, ka klusumā esot mēs visvairāk sadzirdam to, no kā pašiem bail.
Tev jābūt bangojošam kā jūra un rāmam kā zeme. Vienlaicīgi. Lai brīžos, kad notikumi, kā lavīna gāžas pār tavu galvu, nav svarīgi ar ko tas saistīts, tu spētu saglabāt to rāmo nostāju, kas man tik ļoti patīk. Bet tad, kad es siltos pavasara rītos, kaila stāvētu tavā priekšā, matiem viegli krītot pār pleciem un, saulei ietinot manu augumu tu nespētu pār sevi valdīt. Tad tev jābūt trakam, mežonīgam un, neglābjami laimīgam.
Es domāju, kāds tu esi, kādam tev būtu jābūt, lai es, brīvību alkstošā būtne, spētu sevi kādam dāvāt līdz pēdējam. Es zinu, ka bezdibenī krist es sev neļautu, bet alkas pēc tevis pieaug ar katru brīdi.
Pēc pāris gadiem, atskatoties uz šiem manis rakstītajiem mīlestības līkločiem, man droši vien sejā būs vienīgi smaids, ka esmu bijusi tik naiva, tik atklāta savās runās, varbūt būs skumjas, ka tas, ko vēlējos, lai piepildās, joprojām ir tikai ilgu stadijā, bet varbūt šeit patiešām būs nenoliedzama līdzība ar tevi un, dzestros vakaros, kad skaļā balsī lasīšu tev šīs vēstules, tu teiksi - nekas nav skaistāks par ilgām, nekas nav nenogurdināmāks (...)

Es stāvēju Dieva priekšā tik kaila, kā nekad tik kaila nebiju jutusies tavā priekšā, un liekas viņš visu zināja jau iepriekš, viņš visu paredzēja. Arī tevi. Un es ticu, ka viņam ir taisnība, bet mani nemierina doma, ka vēl gadiem būs jāslēpj sava seja no pārējiem. Jāizliekas, ka man nav nekā slēpjama. Man no tā metas nelabi.

Lepnums ir neglābjami postošs. Tas ir labs tikai tik tālu, cik tas ļauj man justies brīvai, bet tagad es nebūt nejūtos brīva, stāvot visu priekšā un, kliedzot no tribīnes, ka esmu taisnīga savās domās un darbos, ka tas esi Tu, kas neglābjami dzen mani postā, liekot pārtikt no pelniem, ko izsmēķē kopā ar viņu.
Sadedz nožēlojamais. Lai kur Tu būtu.

Ir tikai viens veids, kā mainīt kaut ko savā dzīvē-kā brīnumu nepieņemt neko, vai kā tādu pieņemt visu. 

(..) Es tik ļoti mīlēju viņa silto elpu un ciešo roku tvērienu, ka ilgojos pēc tā jau tūlīt pēc tam, kad viņš,cieši mani satvēris, skūpstīja, kaislīgi un neveikli, kā pirmo reizi. Un, pamostoties no rīta, es, vieglā neprātībā, metos viņam ap kaklu un, skūpstīju tā, it kā nekad iepriekš mēs nebūtu modušies kopā, it kā man būtu kādas bailes, ka rīt viņš vairs varētu tur nebūt. Es vēroju katru sejas vaibstu, katru kustību un centos to paturēt prātā kā pēdējo sekundi no mūsu tikšanās. Vai es būtu atkarīga no viņa glaimiem par auguma niansēm un smaida burvību? Vai tās ir bailes, kas runā?


Piederēt otram, nozīmē būt uzticīgam sev.

Šodien, kad aiz loga krītot mazām pārsliņām, es apātijā ieraudzīju tavu tēlu,
uz brīdi likās, ka varbūt arī Tu par mani domā.
Zini, snieg ļoti un man tevis tik pat ļoti pietrūkst. Jau tagad.
Es pārvelku pirkstu galiem pāri tavam tēlam, kas nu jau gandrīz izgaisis manā logā un, saprotu,
ka katra līnija tavā sejā man pārliecinoši liek saprast, ka esmu laimīga.
Man nav ne jausmas, ko mums atnesīs rītdiena, bet šodien viss itin viss tevī sniedz man neaizmirstamu baudu.
Man patīk,kad snieg. Aukstums gan nē. Īpaši, kad esmu viena.
Kaimiņš no augšējā stāva spēlē klavieres.Es aizveru acis un es iztēlē redzu, kā viņš izteiksmīgi sasprindzinājis visas sīkākās ķermeņa daļas, rokas graciozi cilājot, viegliem pirkstu vēzieniem rada visskaistāko mūziku.
Un man šķiet, kā gan es esmu spējusi nonākt šai laikā, šai brīdī, kurš mani apvij ar tavu, nu jau blāvo tēlu un mūziku, kas liek ķermenim savīties kā efejai.
Kā būtu, ja šobrīd, sniegpārslām krītot, es kaila nostātos tavā priekšā un skaļā balsī atzītos it visā. Ko tu teiktu?
Patiesībā es jau kuro reizi cenšos to izdarīt, bet vienmēr samulstu, jo uzstāšanās publikas priekšā man diez ko nepatīk.
Varbūt Tu mani patriektu uz visām četrām un es, asaras birdinot,iemītu taku jaunai dzīvei, bet varbūt arī Tu darītu tāpat. Izģērbtos manā priekšā un, teiktu, ka mans kailums tevī radījis mulsumu, taču tu mani mīli, mīli, mīli…

Pirmajā dienā, kad tevi satiku, man likās, ka attiecības nozīmē pārvilkt krustu brīvībai uz visiem laikiem.
Pēc pāris nedēļām man šķita, ka es spētu ar to sadzīvot.
Tagad es esmu pārliecināta, ka tu esi mana brīvība. Un es tavējā. Un nekas un neviens un nekad šajā brīdī man nevarēs iestāstīt, ka mīlestība nozīmē otru paciest, tā nozīmē otru pieņemt.

Viena diena, sešas stundas un divdesmit piecas minūtes. Tieši tik daudz esmu pavadījusi pēdējos brīžus domās par tevi.
Kaut kas neaprakstāms.
Kad pēdējo reizi tevi redzēju ik viena līnija tavā sejā man likās perfekta. Sentimentāls skatiens. Man likās, ka tavā apziņā ik viena šūna ir pārpildīta tikai ar domām par viņu un es nekādi nespēju to izdzīt no prāta. Varbūt tāpēc tikšanās bija tik saspīlēti tāla. Es turējos no tevis pa gabalu, lai man vienā brīdī izliekoties par vāju un neaizsargātu, kāda es nekādā ziņā neesmu, nenāktos krist kārdinājumā, kas patiesībā pavada mani ik reizi, kad atzied pavasaris. Tad es par tevi domāju bieži un man šķiet pat pārāk bieži. Bet kārdinājumā krist nedrīkst. Tāpat kā kaunā nē. Man šķiet es pārāk daudz domāju. Bet reibt no tevis man tik ļoti patīk.
Neizsakāmi.
Dievs man devis spēju rakstīt un klusībā neizsapņoto,izsāpēt uz baltas lapas. Savādāk es sajuktu prātā. Nu tu jau saproti. Tik daudz domu un visas no A līdz Z par tevi. Nesauc mani par jukušu, es tevi lūdzu. Arī tad, ja šo lasi. Nesauc.
Baltā dienā uz baltas lapas ar baltu tinti un neredzamiem burtiem es šo visu rakstīt varētu. Ja vien spētu. Bet ego neļauj. Gribās lai redz. Un lasa. Un ja izlasa, lai zin, cik daudz vēl ir ko teikt, cik daudz kas nepateikts.

.

Es gribu mīlēties ar tevi uz aukstā vecpilsētas bruģa, kur ievelkot elpu mēs ieslīgtu maģijā un par visām varēm censtos to noturēt. Mums garām soļotu ikdiena, bet mēs, izstiepušies un sarāvušies rautu nost drēbes no mūsu savijušajiem ķermeņiem un rītu slāpes, kas kliegtu, ka pasaulē nav lielākas laimes, kā brīdis diviem. Diviem, kas iemīlējušies. Lietus noslaucītu rūpes, cilvēku soļi aiznestu pagātni, bet mēs, divi trakie, elpotu sviedrus no karstajiem ķermeņiem un apjaustu, cik sasodīti labi ir taureņi pakrūtē un mirklis, kad piederi otram.

Piederēt otram, nozīmē būt brīvam, cik brīvs vien vari būt.

Cerība, spītība, mīlestība.

Rakstu Tev un dzēšu visu nost jau trešo, ceturto reizi. Tik ļoti gribās Tevi dzirdēt.
Veltīgi.
Es nerakstīšu un arī no Tevis ziņu nav. Sauc mani par spītnieci, es tāda esmu, jā. Sažņaugtām dūrēm un kamolu kaklā spītējot liktenim lepni aizeju no kurienes nākusi, neatskatoties.
Tādos brīžos palīdz tikai melnā zosu spalva, kas iemērkta piķa melnā tintē un pati velk burtus uz sniegbaltās lapas, kur ik katra mazākā doma par Tevi.
Tavās acīs vienmēr būs nolasāms nemiers, kas nomāc tavu prātu. Manās rokās vienmēr būs cieši sažņaugta cerība par to, ka viss būs labi.
Tevi satiekot man vienmēr ļodzās ceļi un dauzās sirds, kā negudra. Es izskatos tik neveikli, ka knapi turos kājās un pašai par to mazliet kauns. Šķiet Tu skatoties vienmēr lasi mani kā grāmatu, lai gan apgalvo, ka lielāka noslēpuma par mani tavā dzīvē nav bijis.
Ziņu nav bijis sen, bet Tu biji lielākā iedvesma radīt ko jaunu, apjaust, cerēt, izdzīvot.


Mīlestība ir dāvāt prieku otram nešķirojot neko.