Es sagrābu viņu aiz matiem un triecu pret zemi, kā nekam nevajadzīgu lietu, man nebija žēl, es pat neskatījos, no asinīm man vienmēr metas slikti. Bet asiņu nebija. Es ieķēros viņā tā it kā viņš būtu mans pēdējais salmiņš aiz kā pieturēties. Ieķēros tāpat kā togad. Tikai šoreiz mazliet stiprāk. Manī runāja tikai emocijas. Un iekšējā balss. Es, nez kāpēc, biju iedomājusies, ka sitot viņu pret zemi es no savas apmātības izsitīšu arī visas slēptākās domas, taču tā nenotika.
Man kļuva mazliet žēl. Pēc stundas es paguru un atmetu ar roku.
Nav vērts melot.

(...) kaut kas manī pašā spieda sekot jaunā vīrieša kārtīgi apcirptajam pakausi, padevīgi arvien pakļauties viņa sīkajām vēlmēm, saltām un gludenām kā zivīm.Un zināms maigums. Mēs gājām lejup pa bulvāri, mūsu soļi savienojās tāpat kā mūsu augumi naktī, vņš turēja manu roku, mēs bijām trausli, jocīgi kā bildes. Visu ceļu pa bulvāri un autobusā, kas mūs veda pie tēvoča, es atkal viņu mīlēju. Autobusam zvalstoties es kritu viņam virsū, viņš smējās un sargājot apņēma manus plecus. Es stāvēju, piespiedusies viņa žaketei, atbalstījusies pret viņa plecu, īstu vīrieša plecu, uz kura tik labi iederējās mana galva. Ieelpoju viņa smaržu, es to labi pazinu, tā mani satrauca. Viņš bija mans pirmais vīrietis. Caur viņu es iepazinu sava auguma smaržu. Mēs vienmēr atpazīstam sava auguma smaržu caur otru, sākumā neuzticīgi, vēlāk atzinīgi.
Varbūt tāpēc, ka man vienmēr šī atzīšanās liksies savāda, varbūt tāpēc viss ir tik sarežģīti un tik vienkārši, varbūt tāpēc mēs vienkārši nevaram būt...varbūt vienkārši negribam, bet varbūt...nemākam? (..)

Kaut varētu tā saritināties zem baltās, ledainās sniega segas un klusībā izraudāt visu to skumjo, kas sasēdies iekšā tik ilgu laiku.

Es iedomājos, kā sarāvusies cieši zem sniegotās segas, kur neviens neredz man pāri paietu ikdiena, cilvēki, līdzcilvēki, necilvēki un Tu. Bet es, paejot ziemai, izkausētu savu auksto sniega segu un atplauktu tāpat kā skaists zieds atplaukst agrā pavasara rītā. Un neviens nezinātu par ko es skumu trīs aukstas ziemas, neviens nenojaustu cik svarīgi man bija pabūt vienai un ļaut skumjām pārvērsties mazās sniegpārsliņās,kas kristu uz tavas sejas aukstā janvāra rītā, kad dodoties savā ikdienas skrējienā noteikti pat neiedomājies par mani un, kristu arī vakarā, kad dodies mājup, kristu ilgi, ilgi, kristu un izkustu.. nu gluži, kā mēs, kristu un celtos no jauna (...)

Un zem savas sniegotās segas es raudātu par visu, par to, ka laiks ir par neīstu un dienas par garu, ilgas par tālu un sapņi par neīstu, vārdi par skaļu un domas par klusu. Tagad liekas pilnīgi viss, kas ir iespējams ir nepareizs. Un pilnīgi viss, kas varētu piepildīties, nepiepildīsies.

Cik žēl, ka katram no mums nav tāda auksta, sniegota sega zem kuras skumt. Neviens to neredzētu, tikai mēs paši zinātu, ka esam aiz muguras atstājuši daļu savas pagātnes. Reizēm nevajag pat līdzcilvēku, kurš uzsit pa plecu, reizēm vajag vienkārši mazu stūrīti, kur saraujoties cieši, cieši izraudāt visu kas tik ilgi sasēdis.

Nekas, nekad nebūs skaistāks par šo, nekas, nekad nebūs skumjāks.

Kā lai tagad solu mūžīgu mīlestību un izliekos, ka tevis nav? Kā?
Man nav vairs vārdu. Es visu esmu pateikusi.

(..) Lai aizsalst nebeidzamā upe, lai sadeg atmiņas, lai aizmirstībā nogrimst ilgu kuģis, lai virspusē, kā pēdējais glābiņš pa laikam pavīd buras, lai zinu, ka esi prom, bet tomēr nēesi. Lai jūtu, ka tevis nav klāt, bet tomēr zinu, ka esi. Lai, lai lai...lai nolādēta es ar savām slēptajām domām par kurām reizēm kauns, reizēm jūtos lepna. Par to, ka atkal peldi pa manu prātu, kā balts spalvu mākonis peld pa zili zilo debesjumu. Es laikam vienmēr būšu tev līdzās, pat tad, ja tu nebūsi līdzās man. Es laikam...laikam..es...esmu nolādēta. Noslīkusi pati savās iedomās, sapinusies pati savos maldos, apmaldījusies pati savos darbos. Šai jābūt manai pēdējai ziņai Tev. Vairs neviena. Neviena pati...viss.

Dažas lietas neļaujas vējam..tās vienkārši paliek. Tāpat kā palika mana mīlestība, neskatoties uz visām vētrām un stiprajām salnām. Palika. Uz visiem laikiem.

Šodien jau ir labāk. Pamainot taktiku var panākt arī vēlamu rezultātu,kā izrādās. Taču no tevis ziņu nav. Un nezinu vai nav tāpēc, ka tagad nav īstais laiks un vieta vai tāpēc, ka tā ir labāk. Es atkal kā akla vista taustos pēc patiesības, un tevi joprojām sargāju cieši sažņaugtā dūrē. Cik ilgi vēl?

Šodien himna lai skan par mani, pirmkārt, un tikai tad par tevi. Atkal, sasodīts, tu iezodzies manā galvā kā balts punkts uz melnas lapas, un to tur var tik labi redzēt, ka visi pamana. Arī viņš. Saka, ka kaut kas nav kārtībā. Es domāju tāpat.Bet klusēju. Un pie visa vainīga mana nenosvērtā būtība. Mana nesakārtotā galva un tavs nenosargātais ego. Teiksi-mans stulbums paturēt tevi tai kreisajā pusē tik ilgus gadus? Iespējams, bet lai saņemtu atbildes uz jautājumiem man šobrīd nāksies mainīt taktiku. Es pirmajā vietā un tikai pēc tam tu.
Piezvani man rīt,
bet rīt es jau būšu citur.

(..) un uz mazas, saburzītas lapiņas es tev rakstīšu visjaukākos vārdus-es rakstīšu, ka mīlu tevi,tik ilgi, kamēr man sāpēs roka un beigsies tinte, rakstīšu visu savu sajūtu gammu maziem, neveikliem burtiņiem un no rīta atstāšu uz tava spilvena, kur atverot acis vari to ieraudzīt, es rakstīšu, ka mīlēt ir labi, bet mīlēt īsto-vēl labāk, rakstīšu, ka visvairāk man patīk rīti, kad tevi nav klāt, jo tad es vislabāk zinu, ka domā par mani tik un tā.

Viss apstājās brīdī, kad lūkojies manī maza bērna acīm un es sapratu-nav siltāka skatiena mūžībā. Apstājās laiks, ieilga mirklis un mēs tam visam pāri, griezdamies kā neprātīgā sapnī, turējāmies starp mūžību un mirkli laimes putekļiem, cenšoties pasargāt mīlestību no nodevības un sapni no izgaišanas. Nekas un neviens visā pasaulē nenojauš cik daudz tu man nozīmē, tāpat kā neviens visā pasaulē nenojauš, ko patiesībā tev nozīmēju es.

No visām lietām, ko kadreiz esmu pazaudējusi, es zinu, ka Tevi es atgūšu atkal un atkal.

Vai es kādreiz spēšu palūkoties tev acīs kā cilvēks cilvēkam? Vai arī tavs rokasspiediens mūžīgi mūžos man atsauks atmiņā to pavasari pirms trim vasarām? Man,kā sapņotājai,ir visas tiesības saukt tevi par manas mīlestības verdzīgo kalpu, jo ik reizi, kad sila priedēm noliecas zari, es par tevi atceros.Un vai man taps piedots par maniem klusajiem sapņiem un iedomām? Vai tu man kādreiz spēsi piedot, ka nevaru tevi vienkārši palaist? Jo kas tad man paliks manā iedomu pasaules lugā? Tikai es un skumjas. Es un klusībā raudoša sirds.

Viss, kas man šodien riebjas ir saistīts ar tevi,nozēlojamais. Viss, kam vakar vajadzēja beigties, šodien tika paildzināts vēl par mirkli, un, es sabrūku turpat marmora klātajā foajē pie tavām kājām, nespējot ne piecelties, ne palūkoties tev acīs.Es tevi sadedzinu ar visām atmiņām un visu, kas ir bijis.
Tev tiek piedots.Par visu.

... Bet ja nu es nemaz negribu, lai tu mani palaid? Ja nu es negribu sakārtot savas domas un aizmirst par tevi? Ja nu es visu mūžu pārtiktu no tiem sapņiem un dažiem gramiem kopīgo mirkļu? Ja nu es esmu tavu jūtu narkomāne, kas negrib izārstēties no šīm gadiem iesēdušajām atmiņām? Un ja nu tu vispār par mani vairs nedomā? Jo tas taču būtu loģiski, tev ir tava mīlestība. Bet es savējo esmu atradusi tikai caur maldiem.
Ilūzijas nav laba lieta. Tās sagrauj līdz pēdējam.. Un es tajās dzīvoju, maldos jau otro, trešo , varbūt ceturto gadu, jo kā gan citādi. Citādi tu būtu mans līdz pēdējam. Vakar sapnī gan viss bija savādāk. Tas bija vairāk kā skaisti, tas bija tā, kā es ticu, ka varētu būt, jo ja mēs kaut ko ļoti ,ļoti vēlamies, tas taču piepildās, vai ne? Saki, ka piepildās...lūdzu,saki, ka piepildās..

Mana mīlestība sākas tur, kur beidzās tavējā un otrādāk.
Ja kaut ko dzīvē daram no visas sirds, bet nesanāk, tātad nav lemts, jo vai tad nav tā, ka tam, kam jānotiek, notiks arī bez mūsu vēlēšanās? Sakot-tātad bija lemts, mēs sevi mierinām, un ne jau tāpēc, ka rezultāts ir vēlams, bet gan tāpēc, ka paliek vieglāk, mums egoistiem. Arī man paliek vieglāk, šodien, rīt, parīt..

Pat grūti aprakstīt kāpēc tā,kāpēc tāds sarūgtinājums, ja izvēle ir manās rokās. It kā žēl un it kā gribas bēgt. Tevis bija par daudz vakar, bet nekad nebūs par daudz rīt. Man dažreiz liekas it kā es būtu kāds necilvēks, it kā es turētu tevi uz vieniem vienīgiem maldiem un ļauju elpot no mākslīgas stabilitātes, lai gan īstenībā mums nav nekas, ko savā kopīgajā ( nu jau pagātnē) varējām saukt par stabilu. Un es peldu tev blakus starp saviem sapņiem un izmisumu-starp to, kas man par tevi atgādina ik dienas. Tu neesi mans, tu vienkārši neesi mans.

Trīs promiles

Malkoju savu rīta kafiju ar pienu un tukši skatos ārā pa logu cerot saņemt jautājumus uz atbildēm. Jautājumu skaits nu jau ir pāri simtam, bet atbildes man laikam tā arī nāksies zīlēt kafijas biezumos. Aiz loga vējš dzenā mazās, baltās sniegpārsliņas ar tādu vērienu, ka pat siltumā sēžot es noskurinos no domas par salu vien. Mans telefons mēmi klusē, bet es, naivu cerību sirdī, cenšos aizbēgt no domām. Truli blenžu sienā un neko nesaprotu. Šodien pat rīta kafija manī izraisa nelabumu. Zinu, ka tas ir nelabums pret tevi, mana mazā, nožēlojamā cāļa dvēsele. Palūkojos lejup, mans apģērbs drīzāk atgādina no ceļa nogājuša pusmūža vīra drānas, bet man par tām ir stipri vienalga. Ieelpoju rīta kafijas spēcīgo aromātu uz brīdi apreibstu, tad, pastumju to malā ar tādu vērienu ,ka kafija izlīst pa galdu, notekot lejā uz grīdas un, padarot manu rīta cēlienu vēl nožēlojamāku. Te nu aizpeldēja manas naivās ilūzijas un atbildes uz simts jautājumiem, kurus man tā arī nebūs lemts izzīlēt, kā rādās pat kafijas biezumos ne.
It kā vajadzētu izbeigt šo teātri, kuram tāpat neredzu ne jēgu, ne atrisinājumu, bet neceļās roka pat pasniegties pēc kaut kā, kas varētu savest kārtībā šo morālo un fizisko pagrimumu, kas valda visapkārt. Gribot piecelties, tik pat ātri atkrītu atpakaļ un atduros pret krēsla atzveltni. ''Sasodīts'' - es nodomāju. Galvā joprojām jūtama vakardienas alkohola atstātās pēdas, katra mazākā skaņa izklausās pēc simfoniskā orķestra un acīs -  tajās šorīt manāmas tikai nožēlas, izmisuma un vienaldzības asaras. No vakardienas atceros tikai savas līdz malām piepildītās glāzes saturu un manu roku veiklību tās cilājot. Vienu, otru, trešo, ceturto - pēc septītās man pazuda jebkādas saprāta robežas un devītā mani piebeidza pavisam, pametot mani pie virtuves galda ar tik minimālu apziņas devu, ka nebiju spējīga izkustēties ne pa labi, ne kreisi un, atslēdzos ar tādu gaismas ātrumu, ka no rīta kāds mani vēsā angļu mierā būtu varējis kasīt nost no galda, ja pēc stundas ilga mēģinājuma piecelties, man tas nebūtu izdevies pašai.
Es saķeru galvu ik reizi, kad iedomājos par to, ko Tu ar mani dari...
''Cilvēk mīļais, nu kā tu izskaties'' - mana kaimiņiene, ļoti jauka sieviete, ap gadiem piecdesmit, kas ''vienmēr māk atrast īstos vārdus'', lai uzmundrinātu, arī šoreiz nepalika vienaldzīga mani ieraugot. Katru rītu, piezvanot pie mana dzīvokļa durvīm un, rokās ieliekot svaigāko dienas laikrakstu, tā novēl man laburītu un mēģina vest mani pie prāta. Es nomurmināju atbildi tikai sev saprotamā valodā un aizcirtu durvis, aiz sevis dzirdot tikai kaimiņienes piebildi-''kas tā par smaku?'', kas vēl vairāk izgaismoja manu dienu un tajā brīdī biju nospraudusi mērķi saņemties atvērt logu un savas vecās skrandas apmainīt pret kaut ko cilvēcei saprotamāku. Aizvelkos līdz virtuvei un tikai tad manī ierunājās sirdsapziņa, ka varbūt mana atbilde kaimiņienei bijusi nevajadzīgi rupja. Speru soli, lai dotos uz durvju pusi (it kā vajadzētu atvainoties), bet tūdaļ atgriežos atpakaļ atcerēdamās piebildes par izskatu un smaku. ''Jā'' , es nodomāju ''Mans ego - mans ienaidnieks''
Tūlīt savā paģirainajā galvā jau domāju spēcīgu atbildi nākamajai reizei, kad viņu satikšu un, pati uzjautrinos par savu domu lidojumu tik spēcīgi, ka nokrītu uz koridora grīdas no spēcīgas smieklu, drīzāk stulbuma lēkmes, un tur pat arī palieku pamostoties tikai pēc divām stundām nu jau ar skaidrāku galvu, taču vēl lielāku pārliecību par to, ka manā dzīvē šķietami kaut kas ir nogājis greizi (...)

Tu man nozīmēji visu un neko,sakot ardievas tavās acīs bija skaidri salasāms izmisums, bet es izlikos to neredzam,man likās, ka nu jau ir gana, mīlestībai ir jāsadeg, un mums ar tevi arī.

P.S-Laimīgs tas, kurš aizmirst to, ko vairs nevar mainīt.

Šonakt es slīku savos palagos kopā ar tavu klātbūtni. Savādi ,kāds vakar atkal par tevi atgādināja. Skatos pagājuši jau divi gadi, varbūt vairāk, bet tu joprojām mētājies pa manu galvu jaukdams domas, traucēdams sapņot un, vienkārši neļaujot man norimt. Zini, ir tik dīvaini domāt par kādu tik bieži un nemitīgi it kā tas kāds to zinātu, it kā Tu zinātu, cik daudz man nozīmē. Aplis joprojām nav noslēdzies un es tā arī paliku ar tukšām rokām un pilnu sirdi cerību putekļu. Tavu cerību. Ir tik dīvaini katru vakaru likt galvu uz sava atbalsta pleca un iemigt domās par Tevi. Joprojām. Un man gribas kliegt, ka tu nepamet manu prātu un neļauj man iet. Tu vienkārši neļauj man iet.

Pēc divām dienām un četrdesmit astoņām stundām mana cilvēkmīlestība pārvērtīsies par īstenību, mans skatiens par tavu atspulgu, smaids- par aizsargmasku bailēm. Ja nu tu tomēr izvēlēsies brīvību, kas man ir neapšaubāmi dārga, bet ne pati svarīgākā, tad es ļaušu tam visam iet, domām, sajūtām, atmiņām, lai nekas man neatgādinātu par tiem dažiem gramiem laimes, ko man deva tava klātbūtne. Vienmēr tik ļoti biedē patiesība, ka vari būt kādam tikai kārtējā pašapziņas celšanas deva. Gribētos tikko svaigi nopļautas zāles smaržu un nekādu saistību ar ārpasauli.

Tik laba sajūta pilnām saujām prieka steigties mājup, kur tevi sagaida siltas vakariņas un kaudze mīlestības. Tu apsēdies pēc trakā skrējiena un paskaties apkārt-miers. Un ir tik labi, ka ir kāds, kurš lasa tavas domas, klausās tavos sirdspukstos un dalās ar tevi smieklos pirms gulētiešanas.Un es zinu- nav nekā labāka šobrīd.

Skatos un jūsmoju.

Šodienai tas arī viss.

Man šodien gribas ticēt, ka mīlestību ar vienu otas vilcienu var iezīmēt arī mākoņos.Un kāpēc ne?

Kamēr tu slīki savos bezgalīgajos sapņos un cerēji uz brīnumu, es atņēmu tev iespēju un pārdēvēju to par savu mazo laimi. Savtīgi? Tomēr arī es pati no tā kaut ko mācījos. Vienmēr censties būt pirmajam. Vienmēr. Otros pēc gada vairs neatcerās, bet tevi atcerēsies, ja dzīvosi vaļējām acīm. Ja ES dzīvošu vaļējām acīm.

Neļauj man šodien pazust no zemes virsas. Neļauj! Es kliedzu, šausmās apjaušot, ka pārvēršos pelnu putekļos aiz skumjām, kas mani apņēmušas jau otro stundu. Paveros tevī, un tu smaidi, jūtu, ka tas mani nemaz nemierina, jo šausmas dziļi iesēdušās, grauž mani no visām četrām. Par ko? Vai laime ir meklēt problēmas laimīgā dzīvē un pašam mēģināt atrisināt to, kā nav? Vai tomēr priecāties līdz pēdējam, spītīgi turoties pretī un mānot sevi? Es meklēju melno punktu savā cilvēkmīlestībā pret tevi un nevaru to atrast. Tas mani grauj. Kas mani tik ļoti biedē? Tāds pieradums piedzīvot ko skumju ik pa laikam, bet tagad nekā, pilnīgi nekā, tikai laimes piedzīvotas minūtes nomaina stundas, dienas, nedēļas, mēneši. Kas mūs tik ļoti baida piedzīvojot mīlestību? Vai tas, ka tā pazudīs? Vai tas, ka satiekot to pazudīsim paši? Mēs tomēr esam tik dīvainas būtnes. Mēs meklējam sāpes tad, kad piedzīvojam laimi un izmisīgi kliedzam pēc laimes tad, kad jūtam tukšumu sevī. Kā? Nu kā, lai ar savu veselo saprātu, apzinoties ,cīnos tam pretī?

Līdz ar pavasara pirmajiem ziediem, silti atplauka ari mana sirds. Tas nebija tevis dēļ, drīzāk sevis pašas. Šodien rāmi sēdēju zem zaļajām bērzu koka lapām un klusībā cerēju uz tavu līdzjūtību. Tā neatnāca, ari tevis nebija klāt. Man garām, kā katru saulainu pavasara gadu paskrēja atmiņu mirkļi, kā lavīna, nogāzās pār manu galvu un tik pat ātri aizsteigušies garām pameta manu prātu, atstājot tikai tukšas ilgas un vieglu, siltu cerību. Pavasarim ir divas labas īpašības-tas nomierina pēc ieilgušas ziemas, un, šī ir viena no reizēm,kas pierāda, ka visvairāk vārdu var pateikt vienkārši klusējot. Un otrā- tas iedvesmo. Vienkārši iedvesmo.

..

Staigāt pa piedegušu, saulē izkaltētu pieneņu pļavu un ievilkt nāsīs gaisu, ko saucam par mīlestību,ir tik nenogurdināmi. Mana vajadziba pēc kaut kā svēta šorit likās tik ļoti izkaltēta, ka sajutu nepieciešamību ar kādu tajā dalīties.